Mēs dzīvojam vienā no šaurajiem dzīvoklīšiem daudzstāvu māju kompleksā, kurā mitinās vairākas vidusšķiras ģimenes. Bet šķiet, ka Homo sapiens pārstāvjus skaitā krietni pārspēj Felis domestica dzimtas locekļi, kas uzlikuši mūsu kompleksam savu ķetnu – tāpēc ka šie ar izlaižamiem nagiem apveltītie četrkājaiņi, kas var lepoties ar tādiem ārpilsētas radiniekiem kā lauvas, tīģeri, lūši un leopardi, nebīstas ne no viena mūsu apkārtnē. Aizvien augošā deviņām dzīvībām apveltīto skrāpētāju populācija visiem ik pa laikam liek aiz uztraukumiem ieraut baldriānus, bet daudziem sagādā arī jautrus brīžus, kas liek aizmirst ikdienas grūtumus.
Šie mūsu ielas kaķi ir sadalījuši teritoriju stingri norobežotās zonās. Pirmā, otrā un trešā stāva peļu junkuri uzturas tikai savā stāvā, ja vien izsalkums tos nedzen pāri novilktajām robežām sirojumos uz virtuvi. Terase ir paredzēta tikai jaunuļiem, bet dažkārt to izmanto arī aristokrāti no izbijušās Siāmas, lai kārtīgi izlaizītu kažoku un pasauļotos. Daži runči atrod omulīgus stūrīšus, kur iemurrāties miegā, pat vietās, kas ir tik šauras kā peles ala, piemēram, sarga būdiņā, laiku pa laikam pārsteigdami veco zēnu saldi snaužam. Dievs ir dāvājis šiem kaķiem divas balsis – vienu murrāšanai un otru ņaudēšanai, un pāris ūsaino soprānu mūsu apkaimē ar saviem naksnīgajiem svētku brīžu kora uznācieniem saceļ kājās visu rajonu.
Daži iedzīvotāji, kam kārtība ir tikpat svēta kā kaķim pēcpusdienas nomiedzis, kļūst itin neapmierināti par pelēču radīto jucekli. Iedzīvotāji ir sadalījušies kaujinieciskos ērgļos, kas ķērc, ka šie kaķi būtu jāizsvēpē ar kaķeņu šāvieniem, un biklos cālēnos, kas čiepst, ka būtu jāpaskatās, vai tā kaķu jezga pati nenorimst. Nu, mums nav ne jausmas, kuram tad galu galā nāksies izstrēbt to spalvaino putru!